Meksikāņu sarkanā tarantula

Izskats kā atpazīt

Mati (setae)

Šai tarantulai ir melns opistosoma (vēders) un heliceras, savukārt karapakss un kājas ir bagātīgi sarkanoranžas. Vēders ir klāts ar gariem, tieviem sarkaniem matiņiem. Tā ir Jaunās pasaules suga ar urtiku matiņiem, kurus tā var izmest kā aizsardzību.16

Personība kādi viņi ir

Parasti lēnprātīga un mierīga, īpaši pieaugušiem īpatņiem. Mazie un jaunie īpatņi var būt bailīgi un var atkāpties vai rakties. Pieaugušie ir pārliecināti un bieži uzturas atklātā vietā. Ja tos kaitina, tie var izmest urtiku matiņus; kodieni ir ļoti reti. Tie ir lēni un neagresīvi.124

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Zemas aktivitātes vajadzības. Nodrošiniet terāriju, kas ir platāks nekā augstāks, ar lielāku grīdas platību nekā augstumu. Slēptuve (piemēram, puse korķa mizas) ir vēlama. Viņiem nav nepieciešams ritenis vai rotaļlietas.32

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Ļoti zema apkope. Nav nepieciešama kopšana. Uzturiet terāriju tīru un noņemiet neapēsto upuri pēc 24 stundām. Lielākiem īpatņiem nodrošiniet seklu ūdens trauku. Tīriet pēc vajadzības.24

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Sauszemes terārijs, platāks nekā augstāks. Pieaugušiem īpatņiem vismaz 3-4 reizes lielāka grīdas platība nekā kāju izpletums. Substrāts: organiskā augsne, kūdras sūna, kokosšķiedra vai maisījums, 1/2 līdz 2/3 pilns, lai ļautu rakties. Temperatūra 20-27°C. Mitrums zems līdz mērens (60-70%), substrātu turiet galvenokārt sausu ar ūdens trauku. Nodrošiniet slēptuvi, piemēram, pusi korķa mizas. Nav nepieciešams īpašs apgaismojums.324

Barības pamati kas nonāk bļodā

Kukaiņēdājs. Mazie īpatņi ēd adatas galviņas circenīšus, bezspārnu augļu mušas vai mazus prusaku nimfas. Jaunie un pieaugušie ēd circenīšus, miltu tārpus, supertārpus, prusakus. Pieaugušie barojas ik pēc 10-18 dienām, mazie ik pēc 7-14 dienām. Noņemiet neapēsto upuri pēc 24 stundām. Pēc vēdināšanās pirms barošanas nogaidiet 24-48 stundas.324

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Vientuļnieks. Neturiet kopā ar citām tarantulām. Tās nav sabiedriskas un var kanibālizēt. Tikai novērošanai, nevis rīcībai. Nav indīgas cilvēkiem bīstamā veidā (viegla inde, līdzīga bites dzēlienam), bet tām ir urtiku matiņi, kas var izraisīt kairinājumu. Lielākajā daļā valstu nav nelikumīgi turēt, bet pārbaudiet vietējos likumus.12

Stāsts kur tas viss sākās

Aphonopelma bicoloratum pirmo reizi aprakstīja Struhens, Brendls un Šmits 1996. gadā. Tā ir dzimtene sausos mežos un krūmājos dienvidrietumu Meksikā, īpaši Pueblas štatā. Tā ir turēta mājdzīvnieku hobijā daudzus gadus, novērtēta tās lēnprātīgā rakstura un iespaidīgo oranžo kāju dēļ. To bieži jauc ar Brachypelma boehmei, bet tai ir vienmērīgāka oranža krāsa. Tā ir lēni augoša, ilgmūžīga suga, kas ir lieliska novērošanas tarantula iesācējiem.12

Atzīta no oficiālās daļas

ITIS

Pieņemta suga, parastais nosaukums Meksikas asinssānu tarantula7