Zemeņu vientuļniekkrabis

Izskats kā atpazīt

eksoskelets

Ķermeni un kājas klāj cieta, sarkanoranža eksoskelets ar baltiem plankumiem uz kājām, kur atrodas matu folikuli. Acu kāti un antenas arī ir oranži vai sarkani, acis ir tērauda pelēkas vai melnas un ovālas formas. Tie nēsā uz muguras izmestu gliemežvāku aizsardzībai.14

Personība kādi viņi ir

Zemeņu vientuļniekkrabji ir mierīgi un sabiedriski radījumi, kas plaukst grupās. Tie ir aktīvi, īpaši naktī, un viņiem patīk kāpt, rakt un pētīt. Tos viegli var stresot slikti apstākļi, pārāk liela apiešanās vai slēpņu trūkums. Apdraudēti tie atkāpjas savā gliemežvākā, un nelielos strīdos ar būra biedriem tie var izmantot savus nagus.435

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Tiem nepieciešams daudz kāpšanas konstrukciju, piemēram, vīnogulāju, augu un kokosriekstu būdiņu, kā arī dziļš substrāts rakšanai. Tie ir visaktīvākie naktī un prasa lielu terāriju (vismaz 30 galonu jeb 80 cm garu nelielai grupai), lai nodrošinātu viņu klejošanas un rakšanas uzvedību.425

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Augsta mitruma (80-85%) un stabilas temperatūras (22-29°C / 75-82°F) uzturēšana ir būtiska. Substrātam jābūt mitram smilts-augsnes maisījumam vismaz 8-10 cm dziļumā, lai ļautu rakt kaušanai. Stikla terārijs ar ciešu vāku palīdz noturēt mitrumu. Ieteicama ikdienas miglošana vai miglotājs. Nodrošiniet gan svaiga, gan sālsūdens traukus, kas ir pietiekami dziļi pilnīgai iegremdēšanai, ar izejas rampām. Piedāvājiet dažādus tukšus gliemežvākus maiņai.425

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Stikla terārijs vismaz 30 galonu (120 litru) pārim vai 80 cm garums 3-5 indivīdu grupai. Substrāts: mitras smiltis, kas sajauktas ar kokosriekstu humusu vai meža pakaišiem, 8-10 cm dziļi. Temperatūra: 22-29°C (75-82°F). Mitrums: 80-85%. Nodrošiniet gan svaiga, gan sālsūdens traukus (pietiekami dziļus iegremdēšanai), kāpšanas zarus, slēpņus un, ja nepieciešams, siltuma lampu vai zemterārija sildītāju. Ciešs vāks ir nepieciešams mitruma uzturēšanai.425

Barības pamati kas nonāk bļodā

Visēdāji iznīcinātāji. Savvaļā tie ēd jūraszāles, beigtas zivis, gliemežus, bezmugurkaulniekus un jaunas lapas. Nebrīvē piedāvājiet daudzveidīgu diētu: augstas kvalitātes vientuļniekkrabju granulas, svaigas jūras veltes (garneles, zivis, kalmāri), gaļu (vistas, tītara, liellopa), augļus un dārzeņus (īpaši burkānus, ķirbi, saldos kartupeļus karotīna dēļ), riekstus, graudus, jūraszāles, spirulīnu un kalcija avotus, piemēram, sepijas kaulu vai sasmalcinātas olu čaumalas. Neapēsto barību nekavējoties izņemiet.425

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Zemeņu vientuļniekkrabji ir ļoti sabiedriski un jātur grupās vismaz no trīs līdz pieciem indivīdiem. Vientuļa turēšana šai sugai nav piemērota. Tos var turēt kopā ar citiem sauszemes vientuļniekkrabjiem līdzīgā izmērā. Nodrošiniet daudz tukšu gliemežvāku, lai izvairītos no konfliktiem. Tie ir mierīgi, bet var būt nelielas grūšanās sacensības vai taustekļu cīņas.435

Stāsts kur tas viss sākās

Zemeņu vientuļniekkrabis pirmo reizi tika aprakstīts 1837. gadā franču zoologa Anrī Milna-Edvardsa darbā no Maurīcijā savāktiem paraugiem. Tas zinātnei ir pazīstams gandrīz divus gadsimtus. Savvaļā noķerti indivīdi ir tikuši tirgoti akvāriju hobijiem daudzus gadus, bet tie tiek uzskatīti par grūti turami, jo to dabiskais biotops, tropu salu krasta līnija un koku līnija, ir ļoti grūti atveidojams nebrīvē. Pat ar ideālu aprūpi tie reti dzīvo ilgāk par dažiem gadiem un nekad nevairojas nebrīvē, tāpēc visi mājdzīvnieku īpatņi tiek ņemti no savvaļas.123