Austrumu apkakles ķirzaka

Izskats kā atpazīt

zvīņas

Slaida, garastes ķirzaka ar lielu galvu un spēcīgiem žokļiem. Ķermeni klāj sīkas, graudainas zvīņas. Tēviņi ir daudz krāsaināki nekā mātītes, bieži uz ķermeņa un galvas uzrādot spilgti tirkīza, zaļu, dzeltenu vai oranžu krāsu. Mātītes parasti ir klusināti brūnas vai pelēkas, bet vairošanās sezonā tām uz galvas parādās spilgti oranži plankumi. Abiem dzimumiem ir divas raksturīgas melnas joslas ap kaklu, līdzīgas apkaklei.26

Personība kādi viņi ir

Austrumu apkakles ķirzakas ir modras, ātras un var būt bailīgas, īpaši ja noķertas savvaļā. Nebrīvē audzēti īpatņi labi nomierinās un var kļūt pietiekami pieradināti maigai apiešanās, lai gan tās nekad nav tik atslābušas kā bārdainie pūķi. Tās ir teritoriālas, īpaši tēviņi, un padzīs sāncenšus. Ar pacietību tās bieži iemācās ēst no rokas, kas veido uzticību.16

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Diennakts un ļoti aktīva. Tām nepieciešams liels iežogojums (vismaz 120 cm garš) ar daudz akmeņiem, dzegām un slēptuvēm kāpšanai un gozēšanai. Tās ir vienas no ātrākajām ķirzakām īsos sprintos un tām nepieciešama vieta skriešanai. Gozēšanās vieta ap 38-40°C un spēcīgs UVB apgaismojums ir būtiski.178

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Zemas kopšanas vajadzības. Nodrošiniet seklu ūdens trauku dzeršanai un neregulārai mērcēšanai. Regulāri tīriet iežogojumu. Uzmaniet aizturēto spalvu, īpaši uz pirkstiem un astes gala. Sauss, sauss substrāts, piemēram, smilšu-augsnes maisījums vai specializēta rāpuļu pakaiši, darbojas labi. 12 stundu gaismas cikls ar taimeri palīdz uzturēt dabisku ritmu.81

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Sausa, akmeņaina vide, kas atdarina kaļķakmens vai granīta lauces. Liels vivārijs (vismaz 120x45x45 cm vienam pieaugušam īpatnim) ar augstu gozēšanās temperatūru (38-40°C), spēcīgu UVB un vēsāku galu ap 26-28°C. Nodrošiniet akmeņu kaudzes, spraugas un dziļu substrātu rakšanai. Savvaļā tās pārziemo urvos, tāpēc atdzesēšanas periods var būt noderīgs vairošanai. Nav suga mazam terārijam.167

Barības pamati kas nonāk bļodā

Obligāts plēsējs. Barojiet ar dažādiem dzīviem kukaiņiem: circenīšiem, siseņiem, sienāžiem, miltu tārpiem, vaska tārpiem, dubia tarakāniem, zīdtārpiem un sliekām. Pieaugušie ēd 2-3 reizes nedēļā, jaunie biežāk. Apkaisiet kukaiņus ar kalcija un vitamīnu piedevām. Savvaļā tās var ēst arī mazas ķirzakas vai čūskas, bet tas nav nepieciešams nebrīvē.218

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Var turēt vienu vai pārī (viens tēviņš ar vienu vai vairākām mātītēm). Nekad neturiet kopā divus tēviņus, jo tie ir ļoti teritoriāli un cīnīsies. Vairošanās laikā tēviņi var savainot mātītes, tāpēc uzmaniet brūces un atdaliet, ja nepieciešams. Tās nav sabiedriska suga un tām nav nepieciešama sabiedrība. Apiešanās jābūt īsai un maigai, lai izvairītos no stresa.16

Stāsts kur tas viss sākās

Austrumu apkakles ķirzaka ir turēta nebrīvē gadu desmitiem, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā. Tā ir viena no deviņām apkakles ķirzaku sugām un visbiežāk audzētā mājdzīvnieku tirdzniecībā. Savvaļā noķerti īpatņi kādreiz bija izplatīti, bet tagad ir plaši pieejami nebrīvē audzēti krājumi, kas rada mierīgākus, veselīgākus dzīvniekus. Tās spilgtās krāsas un aktīvā daba ir padarījusi to par populāru izvēli vidēja līmeņa rāpuļu turētājiem.17