Čeviota aita

Izskats kā atpazīt

Vilna

Čeviotai aitai ir blīva, stingra balta vilnas vilna ar šķiedras garumu no 7,5 līdz 12 cm un mikronu skaitu no 27 līdz 33. Seja un kājas ir bez vilnas, ar melnu purnu un melnām kājām. Ausis ir saslietas un modras, un kopējā stāja ir dzīvīga un eleganta.12

Personība kādi viņi ir

Čeviotas aitas parasti ir mierīgas un līdzsvarotas, lai gan dažas var būt nedaudz atturīgas. Tās nav bailīgas un ir viegli apstrādājamas. Viņu neatkarīgā daba nozīmē, ka tām nepieciešama mazāka cilvēka iejaukšanās nekā daudzām citām šķirnēm.54

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Čeviotas aitas ir aktīvas meklētājas, kas plaukst, ja tām tiek dota pietiekami daudz vietas klaiņošanai un ganīšanai. Tās ir dabiski izturīgas un pavadīs lielāko daļu laika ārā, pat skarbos laika apstākļos. Liela ganība ar labu zāli ir ideāla.41

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Čeviotas aitām nepieciešama minimāla kopšana. Viņu vilnas brīvās sejas nozīmē, ka tām nekad nav vilnas akluma. Tās jācirp reizi gadā, lai iegūtu vilnu. Viņu cietās melnās kājas ir mazāk pakļautas nagu puvei, un dabiskā tārpu izturība nozīmē mazāk ārstēšanas un cirpšanas. Regulāra nagu apgriešana joprojām ir ieteicama.14

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Čeviotas aitas ir ļoti izturīgas un var izturēt aukstas, mitras ziemas un karstas, sausas vasaras. Tām nepieciešama vienkārša trīs sienu nojume vai patversme, lai paslēptos no lietus un ekstremāliem laika apstākļiem, bet tās bieži vien dod priekšroku palikt ārā. Droša, labi nožogota ganība ir būtiska, lai pasargātu tās no plēsējiem.41

Barības pamati kas nonāk bļodā

Čeviotas aitas ir lieliskas meklētājas un iegūs lielāko daļu uzturvielu no labas ganības. Skarbos apstākļos vai kad sniegs klāj zemi, viņu uzturs jāpapildina ar sienu un nelielu barības daudzumu. Tām nepieciešama mazāka papildu barošana nekā daudzām citām šķirnēm to izturības dēļ.41

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Aitas ir ganāmpulka dzīvnieki, un čeviotas nav izņēmums. Tās vienmēr jātur kopā ar vismaz vienu citu aitu, ideālā gadījumā nelielā ganāmpulkā. Tās ir neatkarīgas un neprasa pastāvīgu cilvēka uzmanību, bet tām ir nepieciešama sava veida biedriskums.4

Stāsts kur tas viss sākās

Čeviotas šķirne radās Čeviotas pakalnos uz Anglijas un Skotijas robežas, kur tā tika atzīta par izturīgu aitu jau 1372. gadā. Šķirni nosauca sers Džons Sinklērs 18. gadsimta beigās, kurš izvēlējās reģiona vietējās garspalvainās kalnu aitas un nosauca tās par čeviotām. Tās tika ievestas ASV 1838. gadā un Austrālijā 1938. gadā. Laika gaitā izveidojās divi atšķirīgi veidi: Dienvidu čeviota (Southie) un lielākā Ziemeļu čeviota (Northie), kas attīstījās no krustojumiem ar Lesteras un citiem auniem. Mūsdienās čeviotas ir sastopamas Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Kanādā un ASV.6137

Atzīta no oficiālās daļas

American Cheviot Sheep Society

Šķirnes biedrība, kas uztur ciltsgrāmatu un standartus Cheviot aitām Amerikas Savienotajās Valstīs.8