Melanoida aksolotls

Izskats kā atpazīt

Gluda, mitra āda ar ārējiem žauniem un astes spuru

Melanoidajam aksolotlam ir viendabīga, cieta melna vai ļoti tumši pelēka krāsa visā ķermenī, ieskaitot žaunas. Atšķirībā no savvaļas tipa aksolotliem, tam pilnībā trūkst iridoforu (spīdīgu pigmenta šūnu) un ir palielināts melanoforu (tumšo pigmenta šūnu) skaits, piešķirot tam matētu, nespīdīgu izskatu. Acis ir tumšas bez zelta gredzena, kāds ir savvaļas aksolotliem.21

Personība kādi viņi ir

Melanoidie aksolotli parasti ir mierīgi, ziņkārīgi un diezgan drosmīgi. Tie bieži peld uz akvārija priekšpusi, lai vērotu savus saimniekus, un var pat pienākt pie stikla, kad kāds tuvojas. Tie nav sabiedriski dzīvnieki un nav nepieciešami biedri; vislabāk tos turēt vienus vai ar citiem līdzīga izmēra aksolotliem, bet mazuļi var būt agresīvi viens pret otru.14

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Zems aktivitātes līmenis. Aksolotli lielāko daļu laika pavada atpūšoties akvārija dibenā vai lēni peldot. Viņiem nav nepieciešams vingrošanas aprīkojums, bet tiek novērtēts akvārijs ar slēpšanās vietām un maigu ūdens plūsmu.15

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Minimāla kopšana. Akvārijam nepieciešama regulāra ūdens maiņa, lai uzturētu nevainojamu ūdens kvalitāti. Izvairieties no apiešanās, ja vien tas nav nepieciešams, jo to āda ir trausla. Jebkurš substrāts ir jābūt smalkām smiltīm vai tukšam dibenam; grants ir jāizvairās, jo aksolotli to var norīt un ciest no letāliem aizsprostojumiem.15

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Vienam pieaugušam aksolotlam nepieciešams vismaz 29 galonu (110 litru) akvārijs ar aukstu, tīru ūdeni, kas tiek uzturēts 58-69°F (14-21°C) temperatūrā. Temperatūra virs 75°F (24°C) izraisa stresu un var būt letāla. pH jābūt 6.5-7.5. Izmantojiet maigu filtru, lai izvairītos no spēcīgām straumēm. Nodrošiniet slēpšanās vietas ar gludu driftwood, alām un vāja apgaismojuma augiem, piemēram, Anubias vai Java Fern. Spilgts apgaismojums ir jāizvairās, jo tas var vairāk stresot melanoidos aksolotlus nekā citas morfas. Krāna ūdens ir jāatbrīvo no hlora, jo hlors ir kaitīgs.156

Barības pamati kas nonāk bļodā

Gaļēdājs. Pamata barība ietver dzīvus vai saldētus asins tārpus, melnos tārpus, sliekas (nightcrawlers) un augstas kvalitātes grimstošas granulas. Tie var arī ēst mazus gabaliņus vārītu garneļu vai barības zivis (ar piesardzību parazītu dēļ). Izvairieties no zīdītāju barības, jo tā ir pārāk trekna. Katru dienu izņemiet neapēsto barību.15

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Vientuļš. Aksolotliem nav nepieciešama biedrība, un tos vislabāk turēt vienus. Mazuļi var kost viens otram un sabojāt ekstremitātes. Pieaugušie var dzīvot kopā, ja tie ir līdzīga izmēra un viena dzimuma (lai novērstu vairošanos), bet ieteicams tikai vienas sugas iestatījums. Neturiet kopā ar zivīm vai citiem dzīvniekiem, jo aksolotli var ēst mazus akvārija iemītniekus, un zivis var kost to žaunās.13

Stāsts kur tas viss sākās

Melanoidais aksolotls ir Meksikas aksolotla (Ambystoma mexicanum) krāsu variācija. Tas pirmo reizi tika atklāts laboratorijā 1961. gadā kā recesīva mutācija, kas ietekmē iridoforus, šūnas, kas ražo spīdīgus, atstarojošus pigmentus. Atšķirībā no savvaļas tipa aksolotliem, melanoidiem trūkst šo iridoforu un ir palielināts melanoforu skaits, kā rezultātā ir cieta, nespīdīga melna vai tumši pelēka izskata. Šī mutācija arī izraisa dzelteno pigmentu (pteridīnu) samazināšanos, kas var nedaudz samazināt izdzīvošanas rādītājus kāpuriem, padarot melanoidus nedaudz retākus un bieži vien nedaudz dārgākus nekā citas morfas. Mūsdienās tie ir plaši audzēti nebrīvē un tiek uzskatīti par ideālu pirmo morfu jauniem aksolotlu turētājiem.26