Meksikāņu oranžā skaistā tarantula

Izskats kā atpazīt

Eksoskelets ar blīviem sariem un urticējošām setām

Karapakss ir tumšs, gandrīz melns centrālais disks, ko ieskauj plata oranžu līdz zeltainu matiņu gredzens, radot oreola efektu zirnekļa priekšpusē. Vēders ir melns, un kājas ir melnas uz pēdām un apakšējiem segmentiem, kļūstot oranži sarkanas no stilba kaula uz iekšu pret ķermeni. Rezultāts ir melns zirneklis ar oranžiem augšstilbiem un oranžu apkakli.1

Personība kādi viņi ir

Mierīga un dod priekšroku atkāpties, nevis konfrontēt. Ja tā tiek iedzīta stūrī, tā var izmest urtikas matiņus vai kost, bet kodums aptuveni atbilst bites dzēlienam. Tā ir laba pirmā tarantula turētājam, kurš pieņem, ka ar to neapietas ar rokām un baro ar dzīvu upuri.21

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Nakts dzīvnieks; virsmas aktivitāte koncentrēta vasaras lietus laikā un tūlīt pēc tiem. Nebrīvē tā dienā uzturas pazemē un iznāk pie alas ieejas pēc tumsas iestāšanās.1

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Minimāla kopšana; zirneklis pats sevi uztur. Turiet mītni tīru, izņemot neapēsto upuri pēc 3-12 stundām, lai novērstu pelējumu, ērces un kaitēkļus.3

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Sauszemes mītne, kas ir platāka nekā augsta, lai novērstu kritienus. Nodrošiniet 10-15 cm sablīvētu, pārsvarā sausu substrātu rakšanai. Temperatūra 70-85°F (21-29°C), mitrums zems līdz vidējs (65-80%). Laba ventilācija ir būtiska. Lielākiem īpatņiem jānodrošina sekls ūdens trauks. Šī suga ir iekļauta CITES II pielikumā, tāpēc starptautiskajai tirdzniecībai nepieciešamas atļaujas.2351

Barības pamati kas nonāk bļodā

Tarakāni, circenīši, siseņi, vaboles un miltu tārpi; reizēm mazas ķirzakas. Pieaugušie ēd ik pēc 6-14 dienām, mazie zirnekļi ik pēc 5-10 dienām. Nebarojiet ar savvaļā noķertu upuri, jo tas var saturēt parazītus vai pesticīdus.13

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Vientuļš un stingri nakts dzīvnieks. Tas jātur atsevišķi, jo tas kanibalizēs citas tarantulas. Tas nav agresīvs un nerada draudus, bet ir iekļauts CITES II pielikumā, tāpēc starptautiskajai tirdzniecībai nepieciešamas atļaujas.1

Stāsts kur tas viss sākās

Brachypelma baumgarteni aprakstīja Smits 1993. gadā. Agrāk tika uzskatīts, ka tā ir nebrīvē radīts hibrīds starp Brachypelma smithi un Brachypelma boehmei, bet tagad tā ir atzīta par īstu sugu. Tā ir endēmiska ļoti nelielā apgabalā Meksikas Mičoakanas piekrastē un ir kļuvusi populāra eksotisko mājdzīvnieku tirdzniecībā, pateicoties tās iespaidīgajai krāsojumam un mierīgajam raksturam. Tās ierobežotais izplatības areāls un dzīvotņu zudums padara to par aizsardzības bažu objektu.61

Atzīta no oficiālās daļas

CITES

Iekļauta II pielikumā, kas nozīmē, ka starptautiskai tirdzniecībai nepieciešamas atļaujas un dokumentēta likumīga izcelsme.1