Vensleideilas aita

Izskats kā atpazīt

garspalvainas vilnas kažoks

Vensleideilai ir gara, spīdīga, cirtaina vilna, kas uz cirpiena var sasniegt zemi. Stiepļa garums parasti ir 20 līdz 25 cm, bet tīršķirnes cirpieniem var būt līdz 40 cm. Vilnas svars svārstās no 4,5 līdz 6 kg, bet cirpieni reizēm dod līdz 9 kg. Vilna ir augsti vērtēta rokaspinētāju vidū tās smalkā spīduma un kempas trūkuma dēļ.45

Personība kādi viņi ir

Vensleideilas parasti ir mierīgas un paklausīgas, bet, tāpat kā visas aitas, tās var būt spītīgas. Tās ir liela, lēni nobriest šķirne un reizēm var būt nedaudz stūrgalvīgas. Ar maigu apiešanu tās kļūst uzticīgas un viegli vadāmas.3

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Tām vajag daudz vietas, lai ganītos uz labas kvalitātes ganībām. Tās ir izturīgas un labi jūtas Dālas ganībās, bet vajag regulāru uzraudzību, īpaši laukos ar kazeni vai ērkšķiem, jo tū garā vilna var viegli ieķerties.34

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Cirpšana ir obligāta reizi gadā. Vilna ap acīm („topping”) regulāri jāapgriež, lai aita var skaidri redzēt. Mugurpuse jātur tīra, lai novērstu mušu uzbrukumu; tas var ietvert mazgāšanu vai netīras vilnas apgriešanu (dagging). Atēnu laikā jāapgriež vilna no aitas tesmeņa, lai palīdzētu jēriem atrast tesmeni. Regulāri vajag arī nagu apgriešanu.3

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Vajag drošu nožogojumu, lai tās būtu drošībā un lai tū vilna neieķertos dzīvžogos vai ērkšķos. Ieteicama patvēre no ekstrēmiem laikapstākļiem, kaut ar tās ir izturīgas. Laba drenāža ir svarīga, lai saglabātu tū kāju veselību. Tās nav piemērotas maziem dārziem; tām vajag lauku vai lielu aploku.3

Barības pamati kas nonāk bļodā

Labas kvalitātes zāle un siens veido tū uztura pamatu. Tām var vajadzēt papildu barību, īpaši augošiem dzīvniekiem, grūsām vai zīdītājām aitām un dzīvniekiem, ko tur vilnas ražošanai. Cietā barība vai lopbarības kultūras var nodrošināt papildu olbaltumvielu un enerģiju. Svaigs ūdens vienmēr jābūt pieejams.3

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Aitas ir ļoti sociāli dzīvnieki un nekad nedrīkst turēt vienas. Vensleideilas plaukst ganāmpulkā ar vismaz vienu kompanjonu. Tās ir reta šķirne un var tikturētas kā daļa no saglabāšanas pulka. Apvienotajā Karalistē nav likumisku ierobežojumu tū turēšanai, bet, ja tās tur komerciāli, vajag turēšanas numuru un reģistrāciju pie atbilstošās iestādes.34

Stāsts kur tas viss sākās

Vensleideilas šķirne aizsākas ar vienu tēviņu vārdā Bluecap, kuru 1839. gadā izaudzēja Viljams Utveits Vensleideilā, Ziemeļjorkšīrā. Bluecap tēvs bija Dishley Leicester tēviņš, bet māte - Teeswater aita. Šķirne tika izstrādāta 19. gadsimtā gan vilnai, gan gaļai un kļuva slavena kā izcīlošs krustošanas tēviņš kalnu ganāmpulkiem. 1890. gadā tika izveidotas divas šķirnes biedrības, bet tās apvienojās 1920. gadā. Skaits samazinājās 20. gadsimtā, kad tās loma kā krustošanas tēviņam samazinājās, un šodien tā ir klasificēta kā „apdraudēta” no Rare Breeds Survival Trust.241

Atzīta no oficiālās daļas

Rare Breeds Survival Trust (RBST)

Klasificēta kā 'apdraudēta'4