Safolkas aita

Izskats kā atpazīt

vilna

Safolkas aitām ir balta, vidēji vilnas vilna, kas ir mēreni īsa un blīva, ar šķiedru diametru ap 24 līdz 33 mikroniem. Seja un kājas ir kailas un melnas, un aita ir dabiski bezragaina. Ķermenis ir liels, garš un drukns ar gludiem pleciem.135

Personība kādi viņi ir

Safolkas aitas ir modras un ātri mācās, bet tās viegli nomierinās, kad tās iepazīst. Aitas parasti ir vieglāk apkopjamas nekā auni. Mazos hobiju ganāmpulkos to individuālās personības izpaužas, un tās var vadīt ar spaini barības. Tās nav agresīvas un tiek uzskatītas par mierīgām lielai šķirnei.3

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Safolkas aitām ir nepieciešams daudz vietas ganībām un klaiņošanai. Hobiju ganāmpulks no 5 līdz 7 aitām uz hektāru (2 līdz 3 uz akru) ir ieteicams bez papildu barošanas. Tās dod priekšroku īsai zālei un labprāt pētīs aploku vai ganības. Ikdienas barošana ar rokām var tikt izmantota, lai tās pieradinātu, bet tām joprojām ir nepieciešama vieta vingrošanai.3

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Cirpšana ir nepieciešama reizi gadā, kas var būt dārga, ja jums ir tikai dažas aitas. Attārpošana divas reizes gadā ir ieteicama, un jēriem ir jāapgriež astes, lai novērstu mušu uzbrukumus. Nagi var būt jāapgriež laiku pa laikam. Tīrā seja un kājas palīdz samazināt mušu problēmas, un šķirne ir mazāk pakļauta iekšējiem parazītiem nekā dažas citas.3

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Safolkas ir izturīgas un var dzīvot ganībās, sienā vai pat retos krūmājos, ja vien to uztura vajadzības ir apmierinātas. Tām ir nepieciešama patvērums no ekstremāliem laikapstākļiem, piemēram, vienkārša lauka nojume vai šķūnis. Žogam jābūt drošam, lai tās noturētu iekšā un plēsējus ārā. Lielākajā daļā valstu tās nav aizliegts turēt, bet vienmēr jāpārbauda vietējie zonēšanas un lopkopības noteikumi.34

Barības pamati kas nonāk bļodā

Kā zālēdāji Safolkas ēd zāli, sienu, lapas un krūmus. Laba ganība ir ideāla, bet siens un neliels daudzums komerciālu aitu graudu var papildināt, kad zāle ir reta. Svaigam ūdenim vienmēr jābūt pieejamam.4

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Aitas ir ganāmpulka dzīvnieki un nekad nedrīkst tās turēt vienas. Pāris vai neliela grupa ir būtiska to labklājībai. Safolkas labi sadzīvo ar citām aitām un var tikt turētas kopā ar citiem mājlopiem, ja tās tiek iepazīstinātas uzmanīgi. Tās nav indīgas, nav aizsargātas un ir likumīgi turēt lielākajā daļā vietu, bet vienmēr pārbaudiet vietējos lopkopības likumus.3

Stāsts kur tas viss sākās

Safolkas šķirne tika izstrādāta 18. gadsimta beigās ap Bēri Sent Edmundsu Safolkā, Anglijā. Tā radās, krustojot Norfolkas ragu aitas ar Sautdaunas auniem. Norfolkas rags deva izturību un gaļas garšu, bet Sautdauna deva mierīgu temperamentu un labu ķermeņa formu. Sākumā tās sauca par Melnajām sejām vai Sautdaunas-Norfolkām. Nosaukums Safolka pirmo reizi tika reģistrēts 1797. gadā lauksaimniecības rakstnieks Arturs Jangs. Šķirne tika atzīta par atšķirīgu līdz 1810. gadam, un Safolkas aitu biedrība tika izveidota 1886. gadā. Safolkas ātri kļuva par vadošo galīgo tēvu šķirni Apvienotajā Karalistē un tagad ir sastopamas visā pasaulē. Tās joprojām tiek novērtētas par ātru augšanu, vieglu atnešanos un izcilu gaļu.216

Atzīta no oficiālās daļas

Suffolk Sheep Society

Šķirnes biedrība dibināta 1886. gadā; pirmā ganāmpulka grāmata publicēta 1887. gadā2