Japānas paipala

Izskats kā atpazīt

Īsas, cieši pieguļošas spalvas

Apaļš, kompakts putniņš ar īsu asti un īsām kājām, radīts dzīvei uz zemes. Savvaļas tipa apspalvojums ir raibs brūnu un dzeltenbrūnu toņu maisījums ar gaišu svītru virs acs, kas nodrošina lielisku maskēšanos zālē. Pieaugušiem tēviņiem parasti ir vienkāršas rūsgani brūnas krūtis, savukārt mātītēm ir gaišākas krūtis ar tumšiem plankumiem, kas savvaļas krāsā ļauj tās viegli atšķirt.12

Personība kādi viņi ir

Mierīgi, rosīgi mazi zemes putni, kas dienu pavada barības meklēšanā, skrāpēšanā un putekļu vannās. Tie ir dabiski mazliet bailīgi un mēdz šaut taisni uz augšu, kad tos pārsteidz, tāpēc maiga, mierīga apiešanās un klusa vide palīdz tiem justies droši. Tēviņi paziņo par sevi ar īsu, atkārtotu kaucienu, savukārt mātītes ir klusākas.812

Ikdienas aktivitāte cik noslogota diena izskatās

Aktīvi barības meklētāji, kam patīk staigāt, skriet un skrāpēt pa pakaišiem, nevis lidot. Grīda ar smiltīm, skaidām vai salmiem ļauj tām meklēt barību, un smilšaina putekļu vanna tiek izmantota vairākas reizes dienā. Knābājami priekšmeti un izkaisīta barība tās nodarbina.81

Kopšana un aprūpe praktiskās daļas

Tās pašas uztur spalvas kārtībā, izmantojot putekļu vannas, tāpēc galvenā kopšanas vajadzība ir sausa smilšu vanna. Nodrošiniet mīkstu vai elastīgu jumtu, lai pēkšņs lēciens uz augšu tās nesavainotu, un vismaz 30 cm brīvas vietas virs galvas. Tīrs ūdens un svaigi pakaiši jāuztur katru dienu.81

Sākums kur viņi ir vislaimīgākie

Grīdas būris vai voljērs ir labāks par mazu stiepļu būri. Komerciālie ieteikumi nosaka vismaz aptuveni 145 cm² grīdas platības uz putnu, bet labturības ieteikumi dod priekšroku lielākai telpai ar cietu, pakaišotu grīdu, slēpšanās vietām (augi, sieti vai siens) un putekļu vannu. Iegrožojuma augstums vismaz 30 cm ar mīkstu jumtu. Olu dēšanu veicina aptuveni 14–18 stundu gaisma dienā. Jauniem cāļiem pirmajā nedēļā nepieciešams siltums ap 35 °C, katru nedēļu pakāpeniski samazinot.84

Barības pamati kas nonāk bļodā

Savvaļā tās ēd zāles sēklas, piemēram, prosu un panicum, kā arī kukaiņus, kāpurus un mazus tārpus, kopā ar grants. Nebrīvē izmanto augstas olbaltumvielas medījamo putnu vai paipalu barību: apmēram 25% olbaltumvielu sākumā un ap 24% dējējputniem. Pieaugušais putns dienā apēd aptuveni 14–18 g barības. Svaigam ūdenim vienmēr jābūt pieejamam.2147

Kompānija kurus viņi vēlas sev apkārt

Sabiedriski putni, kurus nedrīkst turēt vienus. Labi izkārtojumi ir tikai mātīšu grupas, tēviņu pāris vai jauktas grupas ar ne vairāk kā vienu tēviņu uz četrām mātītēm (vienam tēviņam uz divām vai trim mātītēm ir izplatīts vaislai).84

Stāsts kur tas viss sākās

Japānas paipalas pirmo reizi sāka turēt Japānā aptuveni pirms 800–900 gadiem, un ilgu laiku tās tika novērtētas to balsu dēļ, un putni tika iesniegti dziedāšanas konkursos. No 1900. gadu sākuma Japānas selekcionāri sāka atlasīt tās olu dēšanai, un ap 1940. gadu paipalu olu rūpniecība jau plauka. Liela daļa šīs populācijas tika zaudēta Otrā pasaules kara laikā, un mūsdienu mājas un laboratorijas līnijas tika atjaunotas no dažiem putniem, kas palika. No 1950. gadu beigām suga kļuva par populāru pētniecības dzīvnieku, pateicoties tās mazajam izmēram un ļoti ātrai paaudžu nomaiņai, un kopš tā laika tā tiek izmantota ģenētikā, embrioloģijā un attīstības pētījumos. Šodien tā ir visplašāk turētā mājas paipala pasaulē, audzēta olu un gaļas dēļ un arvien biežāk kā pagalma mājdzīvnieks.1297

Atzīta no oficiālās daļas

IUCN Red List (wild population)

Savvaļas suga ir iekļauta kā gandrīz apdraudēta.2

Taxonomy

Tiek uzskatīta par savu sugu, Coturnix japonica, atsevišķi no cieši saistītās parastās paipalas (Coturnix coturnix); vecākā literatūrā dažreiz to sauc par Coturnix coturnix japonica.1

Domestic colour varieties

Turētāji un audzētāji atzīst daudzas nosauktas krāsu līnijas, piemēram, Faraons (savvaļas tips), Itāļu, Mančūrijas zelts, Tibetas, Rosetta, Angļu balts un Tuxedo; nav vienas starptautiskas šķirnes standarta organizācijas šīm krāsām.7